Ko jūra var atnest cilvēkam? Zivis pusdienām, skaistus gliemežvākus, krāsainus oļus, neskaitāmus dreifējošas koksnes gabalus... Un, protams, daudz iespaidu. Un okeāns? Ak, okeāns taču nemēdz sīkumot un reizēm var iedot veselu nāru. Arī šī stāsta varonim ir paveicies – viņš no ūdens izvilka nāru... Vai varbūt drīzāk dejotāju... Īsāk sakot, noslēpumainu svešinieci. Un, starp citu, izvilka veltīgi, kā savukārt uzskata varone, jo, pirmkārt, viņa neslīka, otrkārt, nelūgtajam glābējam ir kāds šķūnis, nevis māja, treškārt, nē, viņa absolūti nevēlas izpatikt šim savādniekam un muļķim, un viņam, savukārt, nekādā gadījumā nevajadzētu viņā iemīlēties, jo no tā tāpat nekas nesanāks – viņa to zina pavisam skaidri. Taču viņš... Viņš ir gatavs darīt daudz ko, lai šo pārliecību satricinātu.

Vai ir iespējams noturēt kādu, kurš vēlas palikt? Kur ir mīlestības saknes un pacietības robežas? Kā mēs varam iemācīties atkal uzticēties un cerēt? Vai pagātne ir nolemta noteikt nākotni? Un kāda tam vispār visam saikne ar haizivīm?

Dona Nigro smeldzīgā, maigā, griezīgā, ironiskā un asā luga paceļ no dzīves okeāna dzīlēm visdažādākos jautājumus, bet atbildes ļauj meklēt skatītājam – ne tikai tekstā, bet arī sevī.